Kā mēs braucām Alpu sniegotās galotnes skatīt

Kamēr aiz loga ir pavasaris, putni čivina un viss plaukst un zeļ, es izdomāju uzrakstīt par sniega kupenām, salu un… kalniem – Alpu kalniem!

Alpi – kādam tie asociējas ar slēpošanas kūrortiem, kādam varbūt prātā uzreiz nāk šokolādes “Milka” gotiņa no reklāmas, bet man šī vieta ir daļa no ERASMUS studiju apmaiņas programmas atmiņām.

Kad 2010. gadā atbraucu vienu mācību semestri pastudēt Vācijas pilsētā Friedrichshafen, pat nenojautu, ka sanāks pabūt pašos Alpos! Tomēr esmu bezgala priecīga, ka izdevās Alpu sniegotās galotnes apskatīt.

2010. gada 23. oktobris, ja nemaldos. Tā kā kopš šī ceļojuma jau ir pagājis krietns laiciņš, diemžēl nevarēšu pastāstīs, kā un kur tieši mēs braucām, cik kilometrus mērojām un kur tieši kartē to varētu apskatīties. Nolēmu, ka bildes būs daudz vērtīgākas par stāstu, tāpēc šis mans ieraksts nedaudz atšķirsies no pārējiem jeb ļaušu izpausties jūsu fantāzijai! Varu tikai pateikt to, ka sniega Alpos ir dikti daudz (kas laikam ir loģiski), ceļi nav īpaši ērti braukšanai ar automašīnu un daudzviet pārliekā sniega dēļ tie var būt slēgti, kā arī dodoties uz kalniem, ir vērts padomāt par to, ka vasaras kediņās un legingos varētu būt auksti! Tomēr galvenās ir emocijas un iespaidi, un bez tā šoreiz noteikti neizpalika. Skatieties paši!

IMG_4001 IMG_4003 IMG_4021 IMG_4027 IMG_4029 IMG_4036 IMG_4041 IMG_4049

Advertisements

Alikante, Mursija, Bolnuevo jeb kā viegli pieķerties Spānijai. 3. daļa

Šis manu iespaidu apskats, padzīvojot Spānijā, ir pēdējais manis radītajā “triloģijā” “Alikante, Mursija, Bolnuevo jeb kā viegli pieķerties Spānijai”. Tie, kas kaut nedaudz seko līdzi mana bloga ierakstiem, droši vien jau saprata, ka šoreiz runa būs par mistisku vietu, kuras nosaukums ir Bolnuevo. Jā, es pati arī nebiju dzirdējusi par šo pilsētiņu un, ja godīgi, nebiju dikti plānojusi tur pabūt. Bet kā saka, labākās lietas mūsu dzīvē notiek spontāni. Es ar abām rokām esmu par spontānumu, it īpaši, ja runājam par piedzīvojumiem!

Kā viss notika? Mierīgs oktobra rīts mūsu Spānijas dzīvoklī. Dzīvokļa biedri pamodina mani un jautā: “Braucam uz Bolnuevo?”, nejautājot, kur tas atrodas un kāpēc viņi grib doties uz turieni, seko mana atbilde: “Braucam!”. Tā nu mēs ātri pabrokastojām un devāmies un Mursijas autoostu, nopirkām biļetes līdz Bolnuevo, iesēdāmies autobusā un mērojām 70 km. Neskatoties uz to, ka tas bija oktobris, diena bija izdevusies patiešām karsta… Atceros, ka vēl vakar pa Skype runāju ar mammu un viņa teica, ka Latvijā jau ir iestājies pamatīgs rudens, bet es te laimīga pērku arvien jaunus īsos šortiņus un sandales. Neslikti.

Ok, atgriežamies pie Bolnuevo. Laikam nepateicu, ka šī ir neliela vasaras pilsētiņa pašā Vidusjūras krastā, ar autobusu no Mursijas atrodas apmēram 45 minūšu braucienā. Tiklīdz izkāpām no autobusa, sapratām, ka tas vairāk ir tāds kā ciematiņš ar jauku un omulīgu atmosfēru. Sajutāmies kā meksikāņu filmā, kur visapkārt ir smiltis, nelieli ielu restorāniņi un ielas ir samērā tukšas no mašīnām un cilvēkiem. Izrādījās, ka Bolnuevo ir tāda kā kūrortpilsētiņa, kur pa vasaru cilvēku ir maksimāli daudz un spāņi šeit mīl padzīvoties atvaļinājuma laikā, atpūšoties no pilsētas burzmas.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA OLYMPUS DIGITAL CAMERA

426315_10152161533210223_625152569_n

Pa taisno devāmies uz pludmali. Neskatoties uz to, ka pludmales smiltis bija dikti karstas un sauļošanos peldkostīmā varēja izbaudīt kārtīgāk nekā citreiz Latvijā, tipiskā vasaras dienā, Vidusjūras ūdens man likās visai auksts. Draugus gan tas no peldēšanas priekiem neapturēja jeb droši vien es vienkārši esmu tāda bailīga pret vēsumu.

Fotografie0813 Fotografie0815

OLYMPUS DIGITAL CAMERA OLYMPUS DIGITAL CAMERA OLYMPUS DIGITAL CAMERA OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Kad no sauļošanās nedaudz bijām noguruši, devāmies mūsu potenciālās pusdienu vietas meklējumos. Iepatikās kāds ielu restorāniņs, kurš savā ēdienkartē piedāvāja dažādas gardas picas, ko tad arī pasūtījām. Atkārtošos, bet tik tiešām sajutos kā tādā meksikāņu filmā – pietrūka vēl tikai tekilas un sambrero cepures! Pateikt, ka tā bija ideāla diena, ir nepateikt neko. Taču lielākais piedzīvojums mūs vēl tikai gaidīja.

581516_10152175849815223_806985760_n Fotografie0816 Fotografie0817 Fotografie0818 576301_10152161556540223_752772753_n

Vidusjūras krastā atradās visai neparasti kalni, kuros gan bija pagrūti uzrāpties augšā, taču tas bija vairāk kā tā vērts! Šo vietu es nosaucu par savu paradīzes stūrīti. Nepratīšu tik tēlaini un skaisti izteikties, lai pamēģinātu raksturot šo vietu, taču ar vienu vārdu to nosauktu par Paradīzi ar lielo “P”. Kad tavs skatiens vēršas pāri jūrai, cenšoties saskatīt tai galu un iedomāties, kas notiek tur – otrā krastā, kādi cilvēki tur mīt un par ko domā, bet tad tu iztēlojies pasaules kartē, kurā tieši punktā tu pašlaik atrodies… Kur ir tavas īstās mājas? Es pateikšu: 3800 km attālumā! Tas dažreiz nedaudz biedēja, taču domas par to, kāpēc es atrodos tur, kur atrodos, minās ar domām par to, ka tā tam ir jābūt un ka dzīve tomēr ir lieliska. Nezinu, cik ilgi mēs sēdējām kalna augšā, taču rāpties no tā lejā galīgi negribējās.

Fotografie0832 Fotografie0833 Fotografie0834 Fotografie0835 Fotografie0842 OLYMPUS DIGITAL CAMERA

283513_10152175851340223_306956151_n Fotografie0860 OLYMPUS DIGITAL CAMERA OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Fotografie0846 23930_10152175851090223_2103535925_n

Vakars bija tuvs, diemžēl bija laiks doties uz spāņu māju pusi. Apsolījos sev, ka vēl pirms prombraukšanas uz Latviju atbraukšu uz šo vietu, taču diemžēl Bolnuevo pēc šī brauciena esmu redzējusi tikai sapņos, pamostoties un kārtējo reizi apsoloties sev, ka kādreiz piepildīšu savu solījumu. Viss vēl tikai priekšā!

OLYMPUS DIGITAL CAMERA OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Fotografie0820

Pilnīgi noteikti iesaku apciemot Bolnuevo, ja būs tāda iespēja. Tā ir vieta, kur rast mieru, smelties iedvesmu un pozitīvi uzlādēties ilgam jo ilgam laikam. See you, Bolnuevo!

Alikante, Mursija, Bolnuevo jeb kā viegli pieķerties Spānijai. 2. daļa

2012. gada 24. septembris. Kopā ar Spānijas dzīvokļa biedriem un dažiem paziņām nolēmām dienu pavadīt pludmalē – Vidusjūras krastā. Atpūtai izvēlējāmies Alikanti – to pašu vietu, kur pirms pāris nedēļām izkāpu no lidmašīnas un kur sākās mans Spānijas piedzīvojums viena mācību semestra garumā. Ak, Vidusjūra! Agrāk to varēju apskatīt tikai ģeogrāfijas stundās atlantā, kad vēl mācījos skolā…

No Mursijas izbraucām ar starppilsētu autobusu. Attālums: 80 km. Diena bija super karsta, visi bijām ģērbušies īsos šortos, krekliņos, apbruņojušies ar ūdens pudelēm un peldkostīmiem. Ceļš šķita neilgs, jo tik tiešām skaisti skati pavērās pa autobusa logu – kalni, palmas, saule… Pēc kādas stundas jau bijām pludmalē. Cilvēku jūra, pēdas dedzina neticami karstās smiltis, vismaz +40 vai 45 grādi saulē, iespējams, pat vairāk! Ūdens silts kā piens, kristāltīri zilgani viļņi, bārs pludmalē. Mmm….

autobusa

pludmale 1

pludmale 7

pludmale 2

(ja jums radās jautājums, kāpēc manu seju bildē skaisti rotā plāksteris – bija gadījusies neliela ķibele kādu laiku pirms mūsu Alikantes ceļojuma)

Pamanīju, ka Spānijā pludmalēs diezgan parasta lieta skaitās sauļošanās topless vai pat pavisam bez drēbēm. Sākumā bija nedaudz neomulīgi, bet nu sīkums. Kā saka, ja nepatīk, neskaties!

Pēc pāris stundām jau biju nodegusi sarkana, visas maliņas sāpēja, krēms nelīdzēja. Bet nu tas nebija svarīgākais. Svarīgākais, ka es esmu šeit – Vidusjūras krastā, bezrūpīgi baudu dzīvi un savu ERASMUSu. Tik laimīga!

pludmale 5

pludmale 6

pludmale 3

pludmale 4

Tuvāk vakaram ar draudzeni devāmies pastaigā pa pilsētu. Smalka arhitektūra, kalni tepat pilsētas centrā, augi un koki, kurus Latvijā neredzēsi, Spānijas nacionālais ēdiens un vienkārši ideāla diena. Nogaršojām spāņu tipisko gaļas pīrāgu (nu vairs neatceros, kā tieši saucās, bet skaitās visai populārs Spānijā), kārtējo reizi nolēmām nopirkt kādu alus kausu, taču sapratām, ka laikam tik tiešām Spānijā neatradīsim tādu alu, kurš kaut nedaudz tuvu varētu nostāties Latvijas alum. Laikam ne velti Spānija skaistās tekilas un vīna zeme – ar šiem dzērieniem tur tik tiešām viss ir lielā kārtībā.

DSC00081

ö«Ō«0118

DSC00089

ö«Ō«0121

DSC00744

DSC00771

DSC00773

DSC00790

DSC00837

Daudz ubagotāju. Pie tam, viņi nāk klāt un ar asarām acīs visi kā viens prasa kādu eiro… ja vien neguļ… turpat uz ielas… uz matračiem vai gultas (jā, uz gultas, zem siltas segas un uz mīksta spilvena – vienu tādu pat manījām pie bankas durvīm). Daži sāk ar tevi sirsnīgu sarunu. Jāsaka gan, ka saruna nesanāk diez ko aktīva dēļ valodas barjerām.

Taču kopumā Spānijā cilvēki ir ļoti draudzīgi un labsirdīgi. Viņi plati smaida pat svešiniekiem un bieži vien pat iekliedzas: “Hola!” (no spāņu val., “Sveiks/-a!”).

Atgriezīšos pie mana Alikantes īsā ceļojuma. Tātad, pastaigājām pa pilsētu, tad jau satumsa. Atpakaļ uz Mursiju nolēmām doties ar vilcienu – ar to pašu, ar kuru pirmajā reizē braucu, kad tikko atbraucu uz Spāniju. Nopirkām biļetes, atbraucām uz mūsu māju pilsētu. Tad jau šī pilsēta bija diezgan labi izstaigāta un zinājām, kā tieši no vilciena pieturas nokļūt līdz dzīvoklim. Devāmies uz turieni.

vilciens beigas

Nākamajā dienā nācās sapirkt labi daudz krēmu pret saules apdegumiem un labu laiciņu negulēt uz muguras. Protams, ar laiku āda pierada pie šādas trakas saules un ieguvu diezgan jauku iedegumu.

Joprojām skaidri atceros to Alikantes pludmali… Tā ir vieta, pēc pabūšanas kurā, gribas ticēt, ka sapņi ir īsti un vienā dienā var pārliecināties, ka tas, par ko sapņoji jau sen un skaudīgi skatījies ģeogrāfijas atlantā, vienā dienā var kļūt par tādu, kura tavā dzīvē piepildīja veselu dienu vai pat veselu mācību semestri. Tad, atrodoties tur, iedomājies, kā Latvijā jau ir auksts rudens un ass vējš, visi staigā ar drūmām sejām, gērbušies siltās jakās, cepurēs un aptinušies ar šallēm, bet tu peldkostīmā guli pludmalē un jūties tik laimīgs kā vēl nekad. Cik tad daudz vajag laimei?

DSC00832

DSC00785

Alikante, Mursija, Bolnuevo jeb kā viegli pieķerties Spānijai. 1. daļa

2012. gadā, apzinīga un kārtīga studente būdama, vienu mācību semestri pavadīju praksē Mursijā, Spānijā. Mursija atrodas pašos valsts Dienvidos, netālu no Vidusjūras. Tas bija kā sapnis: staltas palmas, pamatīgs karstums, šokolādes brūns iedegums un bezrūpīga dzīve. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka cilvēki tur ir pavisam savādāki kā Latvijā. Atšķirību ir daudz: sākot no uzvedības, ēdienu izvēles, žestikulācijas, buču došanas pat svešiniekam, iepazīstoties vai stādoties priekšā, beidzot ar uzskatiem par darbu un dienas režīmu… Praksējoties vietējā prestižā universitātē, komunikācijas nodaļā, sajutos drīzāk kā atvaļinājumā – kā kūrortā, nevis darbā. Un tas tur bija pavisam normāli. Nē, es nesaku, ka nebija jāstrādā – paveicu un iemācījos diezgan daudz, taču tas nebija kas līdzīgs klasiskajam “8 stundas dienā un ātrās pusdienas pa vidu” darba modelim. Nebija arī “izdari to līdz tam un tam datumam”, nebija “izdari to ātri”. Bija “manjana” (tulk. no spāņu val. “rīt”) un nākamajā dienā atkal – “manjana”. Tas man bija vairāk kā perfekts variants, jo tā es varēju gan maksimāli izbaudīt savu ERASMUSu, gan, protams, arī nedaudz paceļot un īpaši daudz pasauļoties, malkojot kādu Mohito zem palmas.
Alikante, Bolnuevo… Vai esat dzirdējuši par šīm vietām? Pirmā no Mursijas atrodas kādu 100 km attālumā. Tur pabiju reizes 3 vai 4 – pirmo reizi uzreiz pēc tam, kad izkāpu no lidmašīnas (no Latvijas ar pārsēšanos lidoju sākumā līdz Briselei, tad Alikantei). Atceros, kad mana kāja skārās spāņu zemei, likās, ka sviedri jau pil no pieres. Tā kā Latvijā jau gandrīz bija iestājies rudens (26. augusts), biju saģērbusies kā īstena latviete – džinsa biksēs, ādas jakā un kedās. Laikam nevajadzēja tā darīt. Tātad, iztēlosimies, ka es esmu Alikantes lidostā. Viena pati. Vēl pirms lidojuma biju noskaidrojusi, ka no lidostas ar autobusu var aizbraukt līdz Mursijas centram, kur biju sarunājusi, ka mani satiks spānis, pie kura dzīvoklī pieteicos īrēt istabiņu. Ne uzreiz, taču tomēr atradu kaut kādu autobusa pieturu pie lidostas. Pēc pāris minūtēm jau piebrauca autobuss, tad nu mēģināju šoferim angļu valodā pajautāt, vai viņš brauc līdz Mursijai. Šoferis tikai neizpratnē noliedzoši pakratīja galvu. “Murcia, Murcia”, – mēģināju ieskaidrot es. No viņa teiktā sapratu tikai “No, no, no”. Paldies Dievam, autobusā atradās kāds cits vīrietis, kurš saprata angļu valodu un to, ko es mēģinu noskaidrot. Viņš pieklājīgi paskaidroja, ka uz Mursiju ar autobusu vispār nemaz nevarot tikt… ne ar vienu autobusu. Tas man likās ļoti dīvaini, jo biju taču noskaidrojusi, ka tā īsti nav, taču neatlika nekas cits, kā jautāt, kā tad var. Vīrietis teica, ka var braukt ar šo pašu autobusu līdz vilciena pieturai tepat, Alikantē, taču viņš nezina, kur tieši tas ir. Kāda cita autobusa pasažiere – meitene solījās pateikt man, kad būs jākāpj ārā. Ok, piekritu. Nav ne jausmas, cik ilgi braucām, atceros tikai uztraukumu un bailes, kuras jutu. Esmu viena pati svešā valstī, nezinu, kur atrodos un vai vispār tikšu līdz Mursijai, vai atradīšu sarunāto dzīvokli, vai mani ar to dzīvokli nebūs apčakarējuši un, visbeidzot, kā es spēšu nodzīvot Spānijā veselu semestri. Autobusā visi runāja man tobrīd galīgi jaunā un nesaprotamā valodā, taču cilvēki šķita diezgan jauki un labsirdīgi. Tas mani mierināja. Atrodoties pārdomās, pēkšņi izdzirdēju sieviešu balsi: “Here!”, – tā bija meitene no autobusa, kura man paziņoja, ka ir jākāpj ārā. Kāds palīdzēja man tikt galā ar koferi un te es jau stāvēju pie vilciena sliedēm, aiz kurām spīdēja Vidusjūra. Ļoti iespaidīgs skats, taču domas tobrīd bija par ko citu. Sapratu, ka vilciena biļete ir jāpērk speciālā biļešu automātā, taču izvēlne tajā ir tikai un vienīgi spāņu valodā. Nopietni?!.. Garām ar riteni brauca kāda jauna sieviete, pajautāju, vai viņa saprot angliski. Viņa teica, ka nē. Es neatmetu cerības un angliski sāku skaidrot, ka man vajag nopirkt biļeti līdz Mursijai. Tomēr viņa saprata un mierīgā balsī atbildēja: “Si”… To vārdu es zināju… Biļete bija rokā, gāju pieturā gaidīt vilcienu. Apsēdos uz soliņa, jau tad biju traki nomocījusies un jau gribējās atpakaļ mājās… Burtiski 10 m attālumā atradās Vidusjūra, palmas.. Tas gan likās tik fantastiski… Nedaudz aizsapņojos, bet te pēkšņi pienāca kāds vīrietis un sāka man kaut ko skaidrot. Teicu, ka nekā nesaprotu. Viņš: “Murcia?”. Es: “Si”. Vīrietis smaidīja un parādīja ar roku otrpus dzelzceļa sliedēm. Tajā brīdī es sapratu, ka gaidu vilcienu nevis virzienā uz Mursiju, bet gan no tās! Muļķīte. Paldies tam jaukajam vīrietim. Ja ne viņš, kas to lai zina, kur vēl es pabūtu tajā burvīgajā dienā jeb liekas, ka piedzīvojumu man jau bija gana. Pateicos izpalīdzīgajam svešiniekam un pārgāju pāri sliedēm. Tur jau sēdēja kāds melnādains puisis, nezinu kāpēc, bet padomāju, ka viņš noteikti nav vietējais un prot angļu valodu. Kļūdījos. Pretī saņēmu vien: “No no no”. Nedaudz nogāju nost no pieturas, lai pavērotu jūru un te iezvanījās mans telefons. Tas bija spānis no dzīvokļa. Viņš satraukts jautāja, kur es atrodos, jo es nebiju sarunātajā vietā uz to laiku, kuru vienojāmies. Jā, man jau sen bija jābūt Mursijā. Teicu, ka viss ir kārtība un ka gaidu vilcienu. Viņš bija pārsteigts: kādu vēl vilcienu??! Vajadzēja taču ar autobusu. Izrādījās, vilciena pietura Mursijā no dzīvokļa atrodas diezgan tālu. Es teicu, lai neuztraucas. Te puisis no pieturas iekliedzās un redzēju, ka ir piebraucis vilciens. Ar telefonu vienā rokā, somu uz pleca un lielu koferi otrā rokā mēģināju ierāpties vilcienā. Puisis palīdzēja. Pabeidzu telefonsarunu un gāju apsēsties. Nākamais jautājums bija: cik tālu jābrauc un kā saucas tā pietura, kurā jākāpj ārā. Pretī man sēdēja aziātu izcelsmes meitene, izskatījās pēc studentes, varbūt arī ERASMUS? Uzsāku ar viņu sarunu. Paldies Dievam, viņa runā angliski! Pirmais cilvēks, kurš tik tālu ar mani Spānijā sarunājas angļu valodā! Meitene bija ļoti jauka, paskaidroja, ka mana pietura ir pati pēdējā, tāpēc nevarēšu to nekādā veidā izlaist. Parunājām par to, ko viņa dara Spānijā, ko darīšu es, kā viņai šeit patīk utt. Vairs, ja godīgi neatceras, ko tieši viņa teica, taču atceros, ka izkāpa viņa pāris pieturas pirms manis. Novēlēju veiksmi, pateicos par palīdzību. Ārā jau bija tumšs – kaut kur ap desmitiem vai vienpadsmitiem vakarā. Beidzot vilciens bija manā pieturā. Izkāpu ārā, sapratu, ka nekā nesaprotu. Kur es atrodos? Uz lapiņas, vēl mājās esot, katram gadījumam biju uzrakstījusi sava plānotā Spānijas dzīvokļa adresi. Nu jau zināju, ka dzīvoklis ir tālu no pieturas. Nolēmu noķert taksi. Gāju gar kādu ielu, neredzēju nevienu taksometra auto. Gāju tālāk un vēl tālāk… Nē, nav! Nu jau kāda pus stunda laikam bija pagājusi. Piegāju pie viena izskatīga spāņu puiša, protams, angliski viņš nesaprata un runāt arī neprata. Tomēr man pietika ar internacionālā vārda “taxi” nosaukšanu, kā puisis mani uzreiz saprata un sāka kaut ko skaidrot par policiju, par to, ka jāiet uz policiju. Parādīja arī virzienu. Neizpratnē devos “uz policiju” – gāju atpakaļ pa to pašu ceļu, atkal jau biju pie vilciena pieturas… Pēkšņi ieraudzīju, ka otrpus pieturas ēkai ir uzraksts “Policia” un tieši blakus atrodas taksometru stāvvieta. Sapratu, ka laikam Spānijā ir šādas taxi pieturas, un ka tos nevar īsti “noķert”, kur vien pagadās. Piegāju pie vienas mašīnas, parādīju lapiņu ar adresi šoferim. Vīrietis bija trakoti runīgs, taču es ne vārda nesapratu no viņa teiktā. Viņš ar citiem draugiem-taksistiem visu laiku plati smaidīja un kaut apsprieda, skatoties uz manis. Te nu es jau sāku uztraukties… Vīrietis piekrita mani aizvest uz uzrakstīto adresi. Ielika koferi bagāžniekā, es apsēdos aizmugurējā sēdeklī. Visu ceļu šoferis nepārtrauca kaut ko stāstīt un vaicāt, es savukārt turpināju atkārtot: “Sorry, I don’t understand… I don’t speak Spanish”. Pēkšņi mašīna apstājas, mēs bijām klāt. Samaksāju par taksi, izkāpu ārā. Neatceros cenu, tas man tobrīd bija vienalga. Paņēmu somas. Man vajadzēja atrast Plaza de Santa Isabel 15. Sapratu, ka laikam jāpāriet pāri ielai. Priekšā bija skaista daudzstāvu māja, kura bija savienota krievu “p” burta veidā (П), vidū tāds kā neliels skvērs, soliņi un gājēju celiņi. Izstaigāju pāri un apkārt. Vairākas reizes. Nekur neredzēju ciparus! Tad man blakus piestāja mašīna ar skaļiem spāņu puišiem iekšā. Padomāju, ka tā vēl tikai trūka… Cik sapratu, puiši gribēja iepazīties. Es gan gribēju tikai atrast Plaza de Santa Isabel 15! Parādīju viņiem lapiņu ar adresi. Puiši teica, ka tas tepat kaut kur atrodas. To es arī pati zināju… Laikam saprata, ka man nav laika izklaidēm un smaidīgi pamāja man uz atvadām, novēlot veiksmi. Nolēmu kārtējo reizi apiet aplīti apkārt skvēram, neatmetot cerības atrast vajadzīgo mājas numuru. Pieminēšu, ka spānim, kurš tolaik atradās dzīvoklī, piezvanīt pa telefonu es nevarēju dēļ latviešu SIM-kartes. Varēja tikai viņš man. Gaidīju zvanu un zināju, ka nakti uz ielas es diezvai pavadīšu. Gāju tālāk gar māju… Un te pēkšņi dzirdu: “Hey, Kate!”. Likās, ka es laikam sapņoju. Balss nāca no augšas (nē, ne no debesīm), mans skatiens vērsās turp. No piektā stāva terases uz manis lūkojās spānis un vēl pāris cilvēki. “Kate, wait there!”. Maniem priekiem nebija robežu. Beidzot es esmu klāt! Beidzot! Spānis nokāpa lejā, paspieda man roku (kā zinādams, ka latviešiem nav pieņemts sabučoties) un devāmies uz dzīvokli. Tas atradās 5. stāvā, bija 8 istabas, virtuve, 2 vannas istabas un plaša terase. Visi mani sagaidīja kā savu draugu, kārtīgi sabučoja un smaidīja. Sajutos mierīga. Viss būs ar mani kārtībā. Pēc nelielas ekskursijas pa lielo dzīvokli ieraudzījusi arī istabu, kurā man būs jādzīvo vesels semestris. Teikšu godīgi, nebiju par istabu īpaši lielā sajūsmā – viss bija diezgan pieticīgi iekārtots: gulta, kumode, nakts lampa, rakstāmgalds, skapis un pīts krēsls… un veļas mašīna. Nē, jūs nepārlasījāties – veļas mazgājamā mašīna stāvēja tieši pie loga! Taču tajā brīdī tas pat nebija būtiski. Nedaudz pakomunicēju ar saviem dzīvokļa biedriem – meiteni no Anglijas, puisi no Čehijas, meiteni no Itālijas, meiteni no Norvēģijas, vēl vienu meiteni no Francijas, jau minēto dzīvokļa atbildīgo – spāni un dažiem ciemiņiem, kuri tolaik atradās dzīvoklī. Devos uz savu istabu, apgulos uz gultas. Tajā brīdī es domāju par savu ģimeni, likās, ka jau ļoti ilgojos. Visu šo dienu nepārtraucu rakstīt SMS viņiem, pastāstot par visu: kur atrodos, ko daru, kā nevaru atrast dzīvokli… Uzrakstīju arī vēl pēdējo pirms miega: Es esmu dzīvoklī. Guļu savā gultā. Viss ir kārtībā. Bučas, ar labu nakti 🙂

Turpinājums sekos…

image

image

image

image

image

Eurotrip: Как побывать в Италии, находясь в Швейцарии

В 2010 году, когда я еще училась в училище на втором курсе, мне выпала уникальная возможность один учебный семестр провести в Германии, в городке под названием Friedrichshafen. Это небольшой городок на самом юге Германии, который от Австрии и Швейцарии отделяет лишь озеро Bodensee. С берега озера открывается невообразимый вид на Альпы, на вершинах которых даже виднеется снег. Прекрасное место. Каждый раз, когда я была на берегу озера, я думала – интересно, а как это находиться там, на другой стороне. И однажды мне удалось это узнать. В один прекрасный день мы на машине отправились в многодневное путешествие – на горы посмотреть. Но этот пост не будет об Альпах (оставлю интригу на другой раз), сейчас хочу поделиться рассказом о впечатлениях от одного места, которое я бы назвала одним из самых красивых, где я была.

Название города – Lugano, и он находится на юге Швейцарии, прямо около границы с Италией. Все там говорят по-итальянски, что совсем не удивляет, климат тоже не совсем похож на тот, что в Швейцарии. Город “лежит” на озере Lugano, его “обнимают” горы Lugano Prealps, везде вокруг одни пальмы. Сказать, что это красивое место, не сказать ничего.
image

image

image

image

Если я правильно помню, в Lugano мы провели примерно полтора дня. Приехали поздно вечером и сразу же стали искать отель, где переночевать. Нашли один недорогой, но весьма приятный. После еще только успели прогуляться по ночным улицам города и забраться на гору, с которой открывался, мягко говоря, офигенный вид! Ночные города, вы всегда были моими фаворитами, но это было нечто больше…
image

image

image

На следующее утро вышли из отеля (кстати находился в весьма приятном местечке) и можно было отправляться все смотреть.
image

День продолжался в поисках одного весьма необычного объекта… ну, для Швейцарии, без сомнений, весьма необычного. Еще перед поездкой узнали, что в Lugano находится памятник Райнису и Аспазии. Для тех, кто не знает, Райнис и Аспазия – знаменитые латышские поэты. Оказывается, они вместе жили в Lugano во второй половине прошлого века, и этот город даже считается их второй родиной. Не сразу нашли то место, где находится памятник, но после нескольких часов поисков оказалось, что достопримечательность все это время была у нас прямо перед носом – возле гостиницы, в которой мы остановились. Окей, идем смотреть. Вот такой памятник:
image

image

image

Дальше отправились на прогулку по городу. По-моему, слова будут лишними. Смотрите сами.
image

image

image

image

image

image

image

image

image

Lugano не особо славится изысканной архитектурой и подобными объектами, я скорее назвала бы это место таким, где нужно много ходить и наслаждаться живописными видами и итальянской атмосферой. Ну, или поудобнее устроиться на вершине горы и любоваться прекрасным видом оттуда. Возможно, я просто помешана на романтике, но и правда могла бы наслаждаться и наслаждаться такими видами часами, а может и переехать жить туда (кто знает, может когда-нибудь).

Еще одно место, которое запомнилось, это один интересный фонтан. К сожалению, не знаю, есть ли у него какое-то особое название… Наверняка, есть.
image

image

image

Еще только пару слов. Это, несомненно, было незабываемо проведенным временем. Много впечатлений, моментов, которые еще долго останутся в памяти. Очень хочу еще когда-нибудь побывать в Lugano. Очень.

Можно ли посмотреть Париж за 2,5 дня

В детстве я мечтала побывать в Диснейлэнде. К сожалению, этой моей мечте не было суждено сбыться. Со временем желания менялись и меня чертовски стала привлекать мысль о том, что город моей мечты – это Париж. Тогда я даже отправилась в книжный магазин и свои карманные деньги потратила на латышско-французский разговорный словарь (должна признать, что особо дальше, чем “Joe m’appelle Kate” и “il ploe”, что прекрасно помню и красиво умею выговорить ещё сегодня, я не добралась). До Парижа я тоже не добралась ещё лет семь, так как в детстве с родителями самое дальнее, до куда доехали, так это лишь до Эстонии, а в студенческие годы я из Парижа уже “выросла”, после того, как один учебный семестр провела в программе по обмену в Германии, а позже и в Испании, параллельно успев попутешествовать по Альпам, Швейцарии, Австрии, берегам Средиземного моря, на самом деле даже и немного по Франции – погостила в городе Европейского парламента – Страсбуре (в самом парламенте тоже была), посмотрела и другие места Европы. Но именно Испания изменила буквально все. Так я превратилась скорее в избалованную загорелую испанскую девченку, которая теперь уже рвалась в так называемые страны “+40 градусов”. Но, как говорят, наверное было суждено. Суждено побывать в Париже. И хорошо. Получилось так, что свой первый отпуск, без особого планирования, но все-таки решила провести именно на родине легендарного Эйфеля, бесконечной романтики, душистых круассанов и хорошего вина. Так совпало, что именно на время моего отпуска полеты в Париж были по весьма приятным для кошелька ценам. Моим детским мечтам было суждено сбыться. Так, 26 июля этого года вместе с мамой, мы отправились в это путешествие.
image

День 1.
Этот день в осмотре Парижа считать не стоит, так как он был посвящён ничему больше, как только перелету длиною примерно в 2,5 часа, нахождению уже заранее зарезервированого отеля, ну, и ещё трапезе в виде французского омлета на поздний ужин, в двенадцать вечера (да, оказывается, эту утреннюю еду в Париже реально заказать и в более позднее время суток, – цена около 5 евр, в зависимости от вида омлета и добавок, ко всему без дополнительной доплаты у французов принято подавать свежий хлеб и воду). За этим последовала ночь в отеле Ibis Budget Hotel. Эту гостиницу я нашла, не больше, не меньше, как просто шарясь в интернете, и цена номера составила около 40 евр в сутки на две персоны, что для Парижа довольно-таки дешего, учитывая то, что гостиница весьма приличная и приятная. Если люкс интерьер и бар в номере вам не обязателен, то, однозначно, советую.

День 2.
Встали в 7.30 по будильнику с мыслью, что нужно быстренько собираться и бежать все смотреть. Отправились в одно приятное кафе-булочную за круассанами и чашечкой еспрессо. Что могу сказать… 3,30 евр с человека за вкуснейшие круассаны, какие я когда-либо пробовала…!
image

Дальше в метро. Слава Богу, билетные автоматы “понимают” старый добрый английский. Цена одного билета – 1,70 евр… В Риге цена проезда на общественном транспорте, покупая у шофера, лишь немного ниже… Перед поездкой, находясь ещё в Латвии, распечатали карту линий метро Парижа, что значительно упростило понимание. Это советую сделать. А также рекомендую по Парижу передвигаться именно на метро – это быстро, без никаких “пробок”, к тому же с одним билетом можно делать пересадки на другие линии неограниченное количество раз (не выходя из метро). Так мы очень оперативненько доехали до… Оперы. Обычно я не в особом восторге от объектов такого типа, а также не внесла бы эту достопримечательность в Топ 3 или даже Топ 5 must see мест Парижа. Простите меня, ценители классической музыки или наверняка Моцарт только что в гробу перевернулся. Скорее всего, просто как можно скорее хотелось увидеть сам Эйфель (да, пожалуй, для меня это было важнее всего!).
image

image

Как бы там ни было, дальше мы отправились в поиски музея Лувра или Louvre. Погода была супер жаркая, шли пешком, ориентировались, опять же, по картам, распечатанным дома. Удачно добрались до цели. Должна сказать, что Лувр меня обрадовал куда больше здания оперы, и тут я уже начала себя ощущать как в Париже – как я себе это представляла. В сам Лувр, посмотреть на портрет Джаконды, правда не пошли, т.к. была очень большая очередь туристов и, опять же, боялись, что не успеем везде побывать. В пару словах о Лувре: он просто огромный! Да уж, неплохо в те времена жили короли…
image

image

Лучше всего быть туристом-пешеходом – так можно убить два зайца разом – максимально много увидеть, а также насладиться атмосферой и узнать культуру… Ну, и устроить не хилую тренировку ногам! Так мы перешли через реку Сенну по легендарному мосту замков любви (должна сказать, что он оставил яркое впечатление – и правда необычно, когда тысячи, а может даже миллионы замков буквально формируют весь мост). Ох, уж этот романтичный Париж.
image

Дальше кусочек шли вдоль реки до собора Парижской богоматери или Notre Damme de Pаris. Увидев это чудо, сразу вспомнились слова из советской комедии “Операция “Ы”и другие приключения Шурика” – “Какой, какой богоматери?” – “Парижской…”. Выстояв длиннейшую очередь, зашли в собор (вход, на удивление, бесплатный, но если есть желание забраться и наверх, то придется заплатить за вход, насчет цены затрудняюсь сказать), где как раз проходило богослужение, и даже смогли зажечь свечь (это может сделать каждый за 2 евр).
image

Наша следующая цель была насладиться прогулкой по так называемому, левому берегу Парижу (рижане меня поймут). Конечно же, не могли не зайти в какой-нибудь французский ресторанчик, чтобы попробовать французское вино. Так и сделали. Должна отметить, что с английским у парижан все оказалось в большом порядке, что я вовсе не ожидала и надеялась на свои весьма скромные знания французского. Не буду отходить от темы… и так, заказали мы по бокалу вина и горячий шоколад со взбитыми сливками (для двух человек), заплатили около 20 евр. Вино не из самых дорогих, но очень даже приятное, обслужили нас тоже как следует.
image

Счастливые, отправились дальше. Шли довольно приличный кусочек, почувствовав себя как настоящие парижанки. Так прошли до Дома Инвалидов, где покоится сам Наполеон Бонапарт. Тоже очень впечатляющее здание.
image

Дальше помню, что мой взгляд обратился на право, и вот, я увидела его. Тут он был – такой красивый, стройный и большой, еще красивее, чем на картинках, в фильмах и моих представлениях. Эйфелева башня буквально на расстоянии руки. “Wow, наконец-то!”, – крикнула я и быстрым шагом приближалась к долгожданному Эйфелю. Он огромный, по-настоящему огромный! Судите сами:
image

image

Так как я верю, что ни в каком случае нельзя, побывав в Париже, не забраться на Эйфелеву башню, поэтому мы прямиком отправились к кассам. Самый верх башни был закрыт из-за слишком большого количество туристов, поэтому поехали до середины. Цена билета для взрослых – 9 евро, для молодежи до 24 лет – 7,50. Ок, вперёд… Страх высоты дал о себе знать, но это того стоило. Вид сверху просто невообразимый. Я здесь!
image

image

image

Знали, что к вечеру башня зажигается огнями и раз в час радует световым шоу, но это зрелище решили оставить на следующий день. Отправились в поездку на кораблике по реке Сенне. Такая радость стоит 16 евро на человека, длина поездки – около двух часов, если не ошибаюсь. Вот уже близок был вечер, еще немного погуляли по парижским улочкам и отправились в гостиницу.
image

День 3.
Этот день начался с шоппинга мамы и дочи (девочки меня поймут). Обходили много магазинов. Это заняло часов пять (нет, я не преувеличиваю). Посидели в ресторане. 28,40 евр за два горячих шоколада, два бокала вина и самых обычных сэндвича. Вкусно.
image

Руки полные покупок, а ведь еще нужно идти искать Триумфальную арку (Arc de triomphe). Шли долго, замучились, но все-таки дошли до арки. Впечатлила.
image

Дальше по Елисейским полям или просто les Champs еще кусочек. Решили поехать в гостиницу, чтобы оставить покупки. Вот уже вечер был близок, на метро поехали в сторону Эйфеля, потому как очень хотелось посмотреть на него в темноте. И знаете, что? Ради этого лишь только стоит ехать в Париж! Огни, атмосфера, романтика в воздухе – хотелось бы наслаждаться и наслаждаться этим бесконечно. Словами не передать. Не хотелось уходить. Несколько часов провели там и все еще не было достаточно. Когда уже совсем стало темно, вернулись в отель, нужно было еще успеть выспаться – как никак, завтра уже домой.
image

image

image

День 4.
Встали в 8.30 по будильнику, перед полетом еще обязаны были посмотреть пару мест. На метро отправились к Moulin Rouge – знаменитому кабаре, в котором и по сей день можно заказать представление (нет, мы не за этим сюда пришли). Считается весьма популярным объектом в Париже, но опять же, на мой взгляд, не совсем для must see Топ 5.
image

Дальше пешком забрались на вершину горы Montmartre, откуда открывается прекрасный вид на город. Также там находится роскошная базилика. Вид сверху по-настоящему эффектный.
image

Ок, дальше обратно в гостиницу и, как бы печально это ни было, пора попрощаться с Парижем.
Мы успели посмотреть все, что сами дома крестиками отметили на карте… Конечно, можно посмотреть и куда больше, например, башню Montparnasse, музей Орсе, в конце концов, зайти в Лувр заценить знаменитые произведения искусства, что не сделали мы. Это уже каждый сам должен решить, что он хочет увидеть. Я же “свой Париж” смогла посмотреть за 2,5 дня. И да, это возможно.
Еще сегодня радуюсь этой поездке как маленький ребенок конфете и в мои планы входит побывать здесь еще. До следующей встречи, Париж!
image

Eurotrip: Kā pabūt Itālijā, esot Šveicē

2010. gadā, kad vēl mācījos augstskolā, 2. studiju kursā, man palaimējās vienu mācību semestri studēt Vācijas pilsētā Friedrichshafen. Tā ir neliela pilsētiņa pašos Vācijas dienvidos, kuru no Austrijas un Šveices atdala vien ezers Bodensee. No ezera krasta paveras neaiedomājams skats uz Alpu kalniem, kuriem kalngalos pat saredzams sniegs. Burvīga vieta. Katru reizi, lūkojoties pāri ezeram, domāju par to, kā ir tur – otrā pusē… Un es uzzināju arī. Kādā dienā nu devāmies ar automašīnu vairāku dienu garā ceļojumā – kalnus lūkot. Taču šis raksts nebūs īsti par Alpiem (atstāšu intrigai kādai citai reizei), bet gan par kādu vietu, kuru es nosauktu pa vienu no skaistākajām, kur esmu bijusi.

Pilsētas nosaukums ir Lugano, un tā atdodas Šveices dienvidu daļā, tieši pie Itālijas robežas. Visi tur runā itāļu mēlē, kas nemaz nepārsteidz, klimats arī nav gluži raksturīgs Šveices zemei. Pilsēta “guļ” uz Lugano ezera un to ieskauj Lugano Prealps kalni, visapkārt palmas… Pateikt, ka tā ir skaista vieta, ir nepateikt neko.
image

image

image

image

Ja pareizi atceros, Lugano pavadījām apmēram pusotru dienu. Atbraucām vēlu un meklējām kādu hoteli, kur pārnakšņot. Vakarā sanāca vēl tikai nedaudz pabradāt pa pilsētas naktsnīgajām ieliņām un uzkāpt kalnā, no kura pavērās acīm patiešām tīkams skats. Naktsnīgās pilsētas, jūs vienmēr esat bijušas manas favorītes, taču šī noteikti bija kas vairāk.
image

image

image

Nākamajā rītā izgājām no hoteļa (starp citu, atradās diezgan jaukā vietā) un, nu, varēja sākt visa apskatīšanu.
image

Diena turpinājās ar kāda visai neparasta objekta meklēšanu.. nu, Šveicei, noteikti, ļoti neparasta. Vēl pirms brauciena uzzinājām, ka Lugano atrodas piemineklis Rainim un Aspazijai. Jā, jūs nepārlasījāties – Rainim un Aspazijai – latviešu dzejniekiem. Izrādās, viņi kopā dzīvoja Lugano pagājušā gadsimta otrajā pusē, un šī pilsēta tiek dēvēta par viņu otro dzimteni. Sākumā īsti nevarējām atrast to vietu, kur atrodas šis piemineklis, bet, kas ir diezgan smieklīgi, beigās izrādījās, ka tas visu laiku bija mums burtiski deguma priekšā – pie viesnīcas, kurā bijām apmetušies. OK, ejam skatīties. Re, šāds:
image

image

image

Tālāk devāmies pastaigā pa pilsētu. Manuprāt, vārdi būs lieki. Skatieties paši.

image

image

image

image

image

image

image

image

image

Izsmalcinātas arhitektūras un tamlīdzīgu objektu ziņā Lugano nav īpaši bagāta – es to drīzāk nosauktu par vietu, kur vajag labi daudz staigāt un baudīt neiedomājamos dabas skatus un itāļu atmosfēru… Nu, vai arī iekārtoties labi ērti kalna augšā un baudīt perfekto skatu no turienes. Varbūt esmu nelabojama romantiķe, bet tik tiešām varētu vērot stundām jo stundām ilgi.

Vēl kāda vieta, kas man ļoti patika – kāda interesanta ūdens strūklaka. Diemžēl nemācēšu teikt, vai tai ir kāds īpašs nosaukums, bet nu visai skaista.
image

image

image

Vēl tikai pāris vārdi… Šis, noteikti, bija neaizmirstami pavadīts laiks. Daudz iespaidu, skatu, kuri paliks atmiņā vēl ilgu laiku. Ļoti gribu vēl kādreiz pabūt Lugano. Ļoti!